• Nē meliem

Vai mīti par haizivīm ir patiesi?

Updated: Jul 8

Vai haizivīm ir laba oža? Vai haizivis ir stulbas? Vai haizivis ir bīstamas? Šajā rakstā tiks apkopoti galvenie mīti par haizivīm.

Vai haizivs var sajust asins pilienu no vairākiem kilometriem?

Ir pieejami neskaitāmi raksti par to, cik tālu var sajust asins pilienu okeānā. Zinātnieki bija izpētījuši, ka pa tiešām, haizivīm ir laba oža, un ožas receptori ir daudz lielāki kā citām zivīm. Un zināja, ka teorētiski ožai vajag būt fenomenālai. Bet mīts, ka haizivs var sajust asins pilienu no simtiem metru, vai pat kilometriem, bija tikai teorētisks.



Divi studenti - Tricia L. Meredith un Stephen M. Kaijura nolēma to pārbaudīt praktiski (2010.gadā).

Viņi piesēja haizivi, degunā tai iebāza caurulīti, pa kuru laida dažādas smaržas dažādās koncentrācijās.


Lai varētu konstatēt - jūt haizivs aromātu, vai nē, - pie viņas receptoriem pieslēdza elektrodus. Tāpēc varēja konstatēt jebkādu receptoru aktivitāti. Ja signāls ir, tad haizivs smaržu ir sajutusi. Ja nav, tad nē. Rezultāti pierādīja, ka pa tiešām, oža laba, bet salīdzinājumā ar citām zivīm: tunčiem, rajām, utt, gandrīz tāda pati. Tāpēc nekas īpašs nav.


Bet kā tad ir ar asinīm? Ja haizivs peldētu baseinā 9 kubikmetri, tad protams, ka asins pilienu tā sajustu. Bet ar okeānu ir nedaudz savādāk. Ja asins pilienu okeāna straumes atnestu līdz haizivij, tad teorētiski varētu arī sajust no kilometra, bet tik un tā haizivs nevarētu pēc tā piliena virzīties uz upuri. Jo nezinātu uz kuru pusi peldēt. Ja asinis tecētu visu laiku, straume tās atnestu pie haizivs, haizivs to sajustu, tad tā peldētu tajā virzienā, kur ir lielāka asins koncentrācija. Tad arī varētu runāt par kilometriem.

Bet vislabāk to pārbaudīt praktiski, nevis teorētiski.

To ir pārbaudījuši gan interneta blogeri, piemēram - Mark Rober


un raidījumā "Mītu grāvēji"



Marka Robera eksperimentā haizivis vislabāk noreaģēja uz govs asinīm, kad stundas laikā atpeldēja 41 haizivs. Un dažas noreaģēja uz zivju eļļu. Mītu grāvēju eksperimentā vislabāk haizivis noreaģēja uz tunču asinīm. Bet abos eksperimentos uz cilvēka asinīm haizivis vispār nereaģēja.


Vai haizivis ir stulbas un asinskāras?

Ja mēs skatāmies uz haizivju smadzenēm, tad redzam, ka tīri vizuāli tās pa tiešam nav lielas.


Bet lai labāk saprastu, cik tad īsti lielas vai mazas ir haizivs smadzenes, tās vajag ar kaut ko salīdzināt. Eksistē tāds grafiks, kurš parāda dažādu dzīvnieku smadzeņu svaru no kopējās masas.


Zīdītājiem, protams, ka smadzenes ir pašas lielākās, kaulu zivis atrodas aiz putniem un rāpuļiem, bet skrimšļu zivju ( pie kurām pieder arī haizivis) smadzenes pēc to lieluma pārspēj pat daudzus putnus.

Tagad izpētīsim pašu smadzeņu uzbūvi.


Haizivīm ir labi attīstīta redzes, ožas zona, un smadzenītes, kuras atbild par kustību. Bet "domājošā" daļa salīdzinājumā ar putniem, ļoti maza, bet tā ir stipri lielāka par kaulu zivīm.


Par ko haizivis domā?

Mums, kā sociālām būtnēm, liekas, ka visgudrākās dzīvības formas ir sociālas. Jo sociālas būtnes komunicē, veido hierarhiju, sadarbojas, mācās, utt. Bet kā ir ar haizivīm?

Klasisks uzskats ir tāds, ka haizivis ir vientuļnieki. Tomēr tā nav īsti taisnība. Daudzas haizivis, piemēram āmurhaizivis, dzīvo tikai baros, bet, piemēram, citronhaizivis dzīvo pastāvīgos baros, un pat komunicē un mācās viena no otras.


Vai haizivīm visu laiku jāpeld, lai elpotu?

Eksistē viedoklis, ka haizivīm visu laiku ir jākustās, lai tās nenoslāptu. Tomēr, tas nav gluži tā. Jo haizivis, var kustināt apakšžokli, tādā veidā, iesūknēt ūdeni un ar to apskalot savas žaunas. Tāpēc haizivis var izdzīvot arī nepeldot. Tomēr, ne visas haizivju sugas to māk.

Kāpēc haizivis kož?

Haizivīm ir viena liela īpatnība - tās lai iepazītos ar apkārtējo pasauli, to izpēta - iekožoties. Viņām ir "pētniecisks iekodiens".



Un tā gadās ar peldētājiem. Haizivs iekožas, pagaršo, tad secina, ka nav garšīgi un aizpeld. Un patiesībā, lielākā daļa no gadījumiem, kad haizivs iekož cilvēkiem, saistīti ar šo, izpētes kodienu.


Ko haizivis ēd?

Haizivis ēd pārsvarā zivis. Bet dažas haizivis pārtiek no vēžveidīgajiem un galvklāju gliemežiem, jūras zīdītājiem, un pat jūras zālēm ( haizivs - Sphyrna tiburo).


Haizivs un cilvēks

Runājot par haizivs un cilvēka mijiedarbību, pirmais, kas jāatzīmē, ir tas, ka katru gadu tiek izzvejotas miljoniem haizivis, no kurām taisa steikus, vāra zupas.

Bet haizivis cilvēkiem uzbrūk ļoti reti. Gadā aptuveni 100 uzbrukumi.

Lūk dati par 2019.gadu.

Neprovocēti uzbrukumi 64 ( kas notiek haizivju dabiskajā vidē, kad cilvēks speciāli tās neprovocē)

Provocētie uzbrukumi - 41 ( notiek, ja cilvēks kaut kādā veidā sāk mijiedarbību ar haizivi. Tie ietver gadījumus, kad ūdenslīdēji tiek sakosti pēc uzmākšanās vai mēģināšanas pieskarties haizivīm, uzbrukumi zemūdens medniekiem, uzbrukumi cilvēkiem, kas mēģina barot haizivis, kodumi, kas notiek, atvelkot haizivi vai noņemot to no zvejas tīkla, un tā tālāk.)

"Uzbrukumi" transporta līdzekļiem ( laivām, jahtām) - 12

1 gadījums bija, kad haizivs sakoda jau mirušu cilvēku

1 gadījums bija, kad sakoda ūdensslīdēju publiskā akvārijā

3 gadījumi apšaubāmi ( nav pierādīts, ka tās bija haizivis. Vienā gadījumā visticamāk ka bija,- zilā zivs (Pomatomus saltatrix), vienā gadījumā iespējams - raja, nevis haizivis.

18 gadījumi - arī neskaidri. Kad bija cilvēka un haizivs kontakts, bet kā tas viss beidzās, nav skaidri.

Kopā 140.


No 64 neprovocētiem uzbrukumiem, miruši tikai 2.


Visvairāk uzbrukumiem pakļauti sērfotāji ( 53%), jo tie šļakstinoties paši provocē haizivis.


Šie skaitļi ir niecīgi, ja salīdzinam ar desmitiem miljonu peldētājiem, sērfotājiem, kuri peld vietās, kur ir haizivis. Bet jāsaprot, ka šie skaitļi varētu būt samazināti. Pirmkārt, politisku motīvu dēļ, otrkārt, ne visi cilvēki, kuriem haizivs ir uzbrukusi to stāsta, vai sliktākajā scenārijā - vairs nevar pastāstīt, un viņa atliekas neatrod.

Tāpēc pieņemsim, ka cipari ir 10 reizes lielāki.


Bet salīdzinājumā, - no čūsku kodieniem mirst ( nevis tikai uzbrūk) - 80 000 - 138 000 cilvēku gadā ( ANO dati)


Vai Latvijā, 2019.gadā noslīka vismaz 66 cilvēki.


Peldoties reģionos kur ir haizivis, daudz lielāka varbūtība ir noslīkt, nevis tikt sakostam.


Ko darīt, ja uzbrūk haizivs? Tēlot mirušu vai uzbrukt pirmajam?

Par šo tēmu ir sarakstītas daudz brošūras, padomu ir daudz, bet zinātniekiem un cilvēkiem, kuri strādā ar haizivīm, ir simtprocentīgi zināms, ko darīt nedrīkst:

Nedrīkst pirmajam uzbrukt. Satiekot haizivi, visdrīzāk, tā nemaz neuzbruks, bet ja cilvēks izrādīs agresiju, tad haizivs var "pārdomāt".


Pastāv versija, ka vajag tēlot mirušu. Tomēr tam nav nekādas jēgas, jo haizivīm ir orgāns - Ampullae of Lorenzini, ar kuru var uztvert elektriskos laukus. Tāpēc haizivis atšķirs - dzīvu organismu no miruša. Un haizivis labprāt ēd arī maitu.


Vai haizivis ir palikušas tādas pašas kā bija 400 miljonus gadu atpakaļ?

Žaks Īvs Kusto reiz teica, ka haizivis ir palikušas tādas pašas simtiem miljonu gadu, un evolūcija tām nav vajadzīga.

Aptuveni 350 miljonus gadus vecos nogulumos, ir saglabājušies haizivju nospiedumi, Devona un Silūra periodu ( 450 miljoni gadu atpakaļ) nogulumos ir atrastas haizivju zvīņas un zobi. Un augšējā Ordovika perioda nogulumos ( 470 miljoni gadu atpakaļ) ir atrastas zvīņas, kuras pēc izskata atgādina haizivju zvīņas.


Šajā attēlā ir redzams haizivju ciltskoks. Un redzams, ka daudzas haizivju kārtas ir izmirušas. Un mūsdienu haizivis atšķīrās no izmirušajām. Tikai viena haizivju kārta ir saglabājusies līdz mūsdienām - Holocephali. No kurām ir saglabājusies tikai viena kārta - Himēras.


Bet visas mūsdienu haizivis ir parādījušās apmēram Juras periodā ( apmēram 150 miljonus gadu atpakaļ).


Cik haizivis ir primitīvas?

Haizivīm patiešām ir dažas primitīvas lietas, piemēram - skrimšļa skelets un primitīvā elpošanas sistēma ( bez žaunu vākiem).

Skrimšļa skelets citām dzīvām būtnēm, evolūcijas rezultātā, nomainījās pret kaulu skeletu, bet haizivīm palika skrimšļi. Tāpēc var secināt, ka haizivs skelets ir primitīvs. Bet vai tā ir pa tiešām?

2005.gadā atklāja izmirušu zivi Gogoselachus,


2015.gadā izpētot tās skrimšļus, tajos atklāja osteocītus. Tātad, šīm zivīm, kuras dzīvoja apmēram 400 miljonus gadus atpakaļ un ir haizivju sencis, skrimšļi bija daļēji pārkaulojušies.

Tāpēc, iespējams, ka haizivis "pazaudēja" kaulus un ieguva skrimšļus, lai kļūtu vieglākas un varētu kļūt par superplēsējiem. Tāpēc pastāv teorija, ka tieši otrādi - skrimšļa skelets - tā ir progresīva pazīme, nevis primitīva.


Megaladons


Vai megaladons bija 25 metrus garš?


Megaladonu parasti visi iztēlojas kā 20-30 metrus garu balto haizivi, kura medī vaļus.

Bet patiesībā viss, kas ir atrasts no Megaladona ir zobi un muguras skrimšļi.

Lūk kā izskatās Megaladona zobs salīdzinājumā ar Baltās haizivs zobu:


Tāpat, atrastas arī Megaladona mugurkaula kolonnas. Sakarā ar to, ka vesels megaladona skelets atrasts netika, cilvēki tā izmēru aprēķināja salīdzinājumā ar mūsdienu haizivīm. Ja zobs četras reizes lielāks, kā Baltajai haizivij, tātad, Megaladons bija četras reizes lielāks.

Bet jo vairāk pēta Megaladona atliekas, jo vairāk secina, ka tas nebija līdzīgs Baltajai haizivij. Megaladona zobi atgādināja seno haizivju Otodus zobus. Un pats megaladons neizskatījās tik agresīvs, kā to rada filmās.

Lai aptuveni noteiktu megaladona izmēru, nepietiek ņemt vērā tikai ekstrapolāciju ar mūsdienu haizivīm, bet jāņem vērā arī citas lietas, piemēram, primitīvo elpošanas sistēmu. Un tā nevarētu apgādāt ar skābekli 20 metrīgu ķermeni. Ūdenī, kura temperatūra ir 10 grādi, Megaladona garums nevarētu pārsniegt 15 metrus, bet siltākā ūdenī, skābekļa būtu vēl mazāk.

Jo ķermenis palielinās kubā, bet žaunas tikai kvadrātā. Un līdz ar to, pienāk moments, kad žaunas paliek pārāk mazas priekš ķermeņa.

Un ir novērota interesanta lieta, ka visi senie plēsēji, ieskaitot uz sauszemes dzīvojošos, nekad nepārsniedza 17 metrus. Jo, iespējams, lielāku ķermeni grūti nobarot. Zālēdāji ir lielāki, jo tie var ēst nepārtraukti, bet plēsēju lielāku par 17 metriem nav un nekad nebija.

Vai Megaladons medīja vaļus?

Megaladona zobu pēdas ir palikušas uz ļoti daudz, dažādu dzīvnieku kauliem, arī vaļu.


Tāpēc megaladons ēda gan vaļus, gan citus lielus dzīvniekus, bet visticamāk, jau mirušus, jo nav atrastas nekādas sadzīšanas pēdas. Jo tā nevar būt, ka neviens dzīvnieks no megaladona neaizbēga. Tāpēc, visdrīzāk, megaladons bija super maitēdājs, nevis super plēsējs.


Vai megaladoni ir saglabājušies līdz mūsdienām?

Pastāv mīts, ka megaladoni ir saglabājušies līdz mūsdienām. Šai teorijai uzrodas ļoti daudz "pierādījumu" sākot ar video, fotogrāfijām, beidzot ar izskalotiem vaļu un citu jūras dzīvnieku ķermeņiem, kurus it kā saplosījis megaladons.

Lai šeit neanalizētu katru atsevišķu gadījumu - kur tas ir viltots, kas mainīts foto apstrādes programmās, kas nav parādīts, labāk saprast - kur megaladons agrāk dzīvoja un kāpēc izmira.


Kartē parādītas visas vietas, kur ir atrastas megaladona atliekas ( Pimiento et al 2016).

Zilie punktiņi - apstiprināti, dzeltenie - bez vecuma piesaistes ( nav zināms, kādā periodā megaladons dzīvoja).

Megaladons radās apmēram 20 miljonus gadu atpakaļ, bet izmira - apmēram 2 miljonus gadus atpakaļ. Lai viņš varētu dzīvot, viņam vajag daudz barības, daudz skābekļa ( jo elpošanas sistēma primitīva) un vajadzīgs silts ūdens ( jo aukstasiņu dzīvnieks).

Tuvu pie poliem bija ledāji, un aukstais ūdens, kurš bija bagāts ar skābekli, ieplūda siltajos tropu ūdeņos, tāpēc tie kļuva bagāti ar skābekli.


Shēma, kas parāda, kā aukstais ūdens sajaucas ar silto:

Pēc tam, izmainījās straumes, un aukstais ūdens, kurš bija bagāts ar skābekli, beidza nonākt tropu ūdeņos, un megaladoni sāka smakt. Skābekļa deficīts bija ne tikai megaladoniem, bet arī vēžveidīgajiem, kuri kalpoja kā barība vaļiem. Kad vēžveidīgo skaits siltajos ūdeņos samazinājās, vaļi aizgāja tālāk uz poliem, bet megaladoni to izdarīt nevarēja, jo vaļi ir siltasiņu dzīvnieki, bet megaladoni aukstasiņu.

Tāpēc megaladoniem sāka pazust gan barība, gan skābeklis. Un uzradās arī citi plēsēji - baltās haizivis un zobenvaļi - kuri arī pretendēja uz to pašu barību, turklāt, varēja apēst arī pašus megaladonus. Tāpēc megaladoni izmira.

Un tāpēc nav saprotams, kur viņi varētu dzīvot tagad, mūsdienās. Jo vaļi un citi lielie dzīvnieki tropu ūdeņos nedzīvo. Un nepalika skābekļa vairāk, un nepazuda megaladona konkurenti.


Secinājumi
  1. Haizivis ir daudzveidīga skrimšļu zivju grupa un tās nav tik bīstamas, kā to pasniedz dažādas filmas un raidījumi.

  2. Haizivis ir "gudrākas" par kaulu zivīm, abiniekiem.

  3. Megaladoni bija daudz mazāki un mazāk agresīvi, nekā to pasniedz.

  4. Megaladoni ir izmiruši dzīvnieki, un mūsdienās viņiem nav atbilstoši apstākļi.

93 views

2020. Nemeliem.lv 

  • Facebook
This site was designed with the
.com
website builder. Create your website today.
Start Now